Galvenais katastrofas cēlonis bija pasažieru transportam paredzētās lidmašīnas neatbilstība kravu pārvadāšanai. Liepājas Mašīnbūves rūpnīcai, kas specializējās militāru radiotehnisku iekārtu ražošanā, atsevišķas izstrādājumu sastāvdaļas izgatavoja Krievijā vēl tālu aiz Urālu kalniem ­ Omskā. Radās situācija, ka Liepājas Mašīnbūves rūpnīcas vadītāji deva LPSR Civilās aviācijas pārvaldei normālos ekonomiskos apstākļos grūti iedomājamu pasūtījumu ­ apmēram divas trīs reizes ceturksnī ar lidmašīnu Tu134 atvest no Omskas apmēram četras tonnas ražošanai nepieciešamo detaļu. Tādēļ Civilās aviācijas pārvalde izdeva lidojumu drošības noteikumus rupji ignorējošu rīkojumu ­ no pasažieru lidmašīnas Tu134 Nr.65031 salona izņemt krēslus un tādējādi to pielāgot kravas pārvadājumiem.
Ja normālos apstākļos kravu vešanā specializētām lidmašīnām ir atsevišķi tehniski noteikti nodalījumi, lūkas, tad šeit nekā tāda nebija. Pirms liktenīgā reisa krāvēji Omskas lidostā caur pasažieriem domātajām durvīm lidmašīnas priekšpusē uz Liepāju vedamās kastes ienesa un nokrāva bez kādas aerodinamiski pamatotas shēmas. Proti, smagākas kastes izrādījās tuvāk durvīm lidmašīnas priekšgalā, bet vieglākās ­ astē.
Speciālie avioreisi no Omskas uz Liepāju tomēr ilgāku laiku noritēja bez starpgadījumiem. Arī 1979.gada 22.martā pirmā lidmašīnas nosēšanās toreizējā Gorkijā izdevās normāli. Iespējams, te lidotāji tomēr pamanīja kādus nenostiprinātās un nelīdzsvarotās kravas radītus lidmašīnas vadības traucējumus, taču atstāja tos bez ievērības: sak, nosēdāmies Gorkijā, nosēdīsimies arī Liepājā. Uzpildījuši degvielu, viņi turpināja ceļu. Laika apstākļi reisa galapunktā nebija labvēlīgi ­ rietumu vējš no jūras atnesa puteni.
Liepājas lidostas dispečers šaubījās, vai lidmašīnu pieņemt. Šādā situācijā viņam vajadzēja aizsūtīt dežurējošo meteorologu līdz pirmajai aerodroma radiobākai, kas atradās pie dzelzceļa pārbrauktuves ­ viena kilometra attālumā no lidmašīnu skrejceļa gala. No turienes tad meteorologam vajadzēja savām acīm apskatīties un secināt, vai lidotāji, šeit atrodoties 60 metru augstumā, spēs ieraudzīt lidostu un skrejceļa ugunis. Taču meteorologa automašīna iestiga dubļos, un galu galā dispečers pašpaļāvīgi atļāva Tu 134 Nr.65031 nosēšanos. Tomēr lidmašīnai nolaižoties pie minētās radiobākas, lidotāji aerodroma ugunis caur nakts puteni nespēja saskatīt. Vienīgais risinājums bija atkal celties augšā un meklēt nosēšanās vietu citā lidostā.
Bet lidmašīna ar savas kravas pārslogoto priekšgalu lidotāju pievilktajai augstuma stūrei vairs neklausīja. Tā ar nepārvaramu inerci turpināja nolaišanos, līdz ietriecās Rīgas ­ Liepājas dzelzceļa uzbērumā. Bojā gāja četri no pieciem apkalpes locekļiem, dzīvs palika tikai bortmehāniķis.
Sava nozīme starp traģēdijas cēloņiem bija ne tikai jūras krastā īpaši strauji mainīgajam laikam, bet arī toreizējam Liepājas lidostas aprīkojumam. Kā uzskata ļoti pieredzējušais lidotājs, toreizējais Latvijas lidotāju vienības komandieris Vladimirs Kapurkins, pārvadājumu plānu pārpildes mānijas dēļ šai lidostai tika piešķirta augstāka klase, tā skaitījās mazāk atkarīga no laika apstākļiem, nekā tas bija reālajā dzīvē. Liepājas aerodroma skrejceļu arī tāpēc traģiskajā reisā lidotāji putenī nosēšanās joslas ugunis nepamanīja.
Par spīti šai katastrofai kravas pārvadājumi ar pasažieru lidmašīnām no Omskas uz Liepāju vēl ilgāku laiku turpinājās. Turklāt toreizējais LPSR Civilās aviācijas pārvaldes priekšnieks Ļevs Iļčuks drīz vien tika paaugstināts amatā un pārcelts uz Maskavu.

Leģenda pēc aviokatastrofas
Latvijā lielākā aviokatastrofa notika pie Liepājas lidostas 1967.gada 30.decembrī. Toreiz, ejot bojā 44 cilvēkiem, apmēram piecsimt metru no aerodroma skrejceļa nokrita pasažieru lidmašīna An24.
1999.gada februārī pārvērtējot pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem notikušo traģēdiju, ilggadējais Latvijas civilās aviācijas lidotāju vienības komandieris, vairāk nekā 12 tūkstoš stundu personīgi nolidojušais, tagad pensionētais Vladimirs Kapurkins atzīmēja, ka šajā gadījumā, pirmkārt, nodevīga izrādījās tolaik jaunā, vēl nepietiekami pilnveidotā lidmašīna An24, ko Latvijas lidotāji sāka apgūt vieni no pirmajiem toreizējā Padomju savienībā. Otrkārt, viņaprāt, te liktenīgi piepildījās ļaunā iznākuma varbūtība, kāda aviācijā gadās vienā gadījumā no simts tūkstošiem.
1967.gada 30.decembra tumšajā ziemas rītā gaisa trasē Rīga ­ Liepāja laika apstākļi turējās normāli. Liepājā bija atkusnis ar blīvu mākoņu aizsegu apmēram puskilometra augstumā. Vēja ātrums 2 m/s, redzamība ­ 10 kilometru. Pulksten 7.50 piecu cilvēku apkalpes vadītā lidmašīna An24, Spilves lidostā uzņēmusi 46 pasažierus, pacēlās gaisā. Cilvēki, dabūjuši deficītās pirmssvētku aviobiļetes, jutās kā aplaimoti. Tolaik pusstundas lidojums no Rīgas uz Liepāju maksāja tikpat, cik četru stundu nogurdinošs brauciens autobusā. Un kaut arī ik dienas šajā līnijā bija septiņi astoņi avioreisi, tuvojoties gadumijai, ar tiem nepie